Gāztais Dienvidslāvijas prezidents Slobodans Miloševičs Hāgā šodien otro reizi stāsies ANO kara noziegumu tribunāla priekšā. Pirmo reizi tas notika 3. jūlijā. Tiesnesis šoreiz vēlas noskaidrot, cik daudz ir paveikts tiesas procesa sagatavošanā. Tāpat kā jūlijā, arī šoreiz tiesas sēde notiks ļoti stingrā drošības režīmā.

Ne tikai lielie pasaules telekanāli, bet arī vismaz trīs Serbijas telekompānijas veic gāztā Dienvidslāvijas prezidenta Slobodana Miloševiča tiesas procesa turpinājuma tiešās translācijas no ANO kara noziegumu tribunāla Hāgā.

Divas no tām - Serbijas valsts televīzija RTS un Dienvidslāvijas televīzija "YU-Info" ir pieejamas visā valstī. Tiešo translāciju veic arī Serbijas vietējo televīzijas staciju tīkls ANEM.

Miloševičs ANO kara noziegumu tribunāla priekšā ceturtdien stājas jau otro reizi. Pirmo reizi tas notika 3. jūlijā.

Arī šoreiz tiesas sēde notiek ļoti stingrā drošības režīmā.

Miloševiču apsūdz kara noziegumos Kosovas kara laikā. Eksprezidents tomēr apšauba pašu Hāgas tribunāla pastāvēšanas likumību. Viņš ir iesniedzis prasību Nīderlandes tiesā, kurā pieprasa viņu nekavējoties atbrīvot.

Septiņus mēnešu pēc zaudējuma ASV prezidenta vēlēšanās un pazušanas no politiskās skatuves bijušais ASV viceprezidents Als Gors sper pirmos soļus, lai atgrieztos politikā, vēsta laikraksts "The Independent".

Gors jau piedalījies vairākos pasākumos Tenesijas štatā, tostarp jauno politiķu skolas atklāšanā, kā arī neformālos apstākļos tikās ar ASV politisko aprindu pārstāvjiem.

Kaut gan Gors nekādi nav licis saprast, vai viņš plāno piedalīties cīņā par ASV prezidenta amatu 2004.gadā, masu mediji uzskata, ka šo lēmumu viņš pieņems pēc dažiem mēnešiem.

Kā liecina pēdējās aptaujas, Gora popularitāte nav mazāka par prezidenta Džordža Buša popularitāti un aptuveni 70 procenti demokrātu vēlas, lai Gors atkal cīnītos par prezidenta amatu.

  Vieni pret pasauli?
     Lato Lapsa

  Ko jūt vidusmēra serbs?
  "Nav, nav bijušajā Dienvidslāvijātādas lietas kā viena vienīgā patiesība untaisnība. Tūkstoš gadu mēs te esamdzīvojuši blakus viens otram, un vietas vienmēr ir bijis par maz, un neviens no mums nav bijisnekāda aitiņa ņ aitiņas tika izkautas jaupirms simtiem gadu. Nē, šeit izdzīvoja tikaistiprākie, konkurētspējīgākie, ja gribat. Un tas savukārt nozīmē,ka mēs vienmēr esam bijuši gatavi pārgrauztrīkli katram, kas ir mēģinājis to pārkostmums..."
Šo izjusto tirādi es, Itālijas pilsētas Bariostas uzgaidāmajā telpā jau otro dienu gaidotprāmi uz Horvātijas dienvidos esošoDubrovniku, lai no turienes mēģinātu iekļūt Melnkalnē un tālākSerbijā, uzklausu no kāda pusmūža serba, kas,pamanījis, cik uzmanīgi es studējubijušās Dienvidslāvijas karti, pienāk klāt un sāk sarunu.
Jau pēc pirmajiem teikumiem kļūst skaidrs, ka man blakusacīmredzot sēž viens no tiem 300 tūkstošiem(dažādu avotu sniegtie dati gan būtiskiatšķiras) augstāko izglītību ieguvušo serbu, kas pēdējos gadosdažādu iemeslu dēļ ir pametuši pārāktotalitāro, sociālistisko un ekspansīvodzimteni un apmetušies kaimiņvalstīs, līdz ar to valstī kopumā esošocilvēku skaitu ar augstāko izglītībusamazinot faktiski uz pusi.
Vēl pēc dažām pārmītām frāzēm tātiešām izrādās, un tad jau neizbrīna arīfakts, ka atšķirībā no visiem šajāceļojumā sastaptajiem itāliešiem, turkiem un grieķiem tieši serbs - kāizrādās vēlāk, vēstures pasniedzējs –ne tikai zina, kas tā tāda Latvija, bet arī irinformēts par mūsu pusē notiekošo pietiekami precīzi, lai vilktu patšādas tādas paralēles.
"Latvietim patiesībā nekad īsti nesaprast, kaspie mums notiek un ko jūt vidusmēra serbs. Jūs nekadneesat bijuši pasaules lielvalsts. Bet mēs esam.Tieši no mums arī sākās Eiropa, kādu jūs to pazīstat. Jā, jūs iekarojakaut kad pirms tam, kad mūs iekaroja turki, bet jums tačuiepriekš nebija nekādas vēstures, nekādasvērā ņemamas kultūras, vismaz pasaules mērogā ne, nekādasliteratūras. Pat vienotas tautas nebija. Bet mumsbija viss - savi karaļi, sava baznīca, savaimpērija, pat Konstantinopoli mēs gandrīz iekarojām. Un turku jūgs –jā, jums arī bija kaut kas līdzīgs, taču jūsutauta veidojās tikai sava jūga laikā,kurpretī mēs bijām jau pirms tam un spējām palikt arī pēc tam. Tādipaši. Un tagad - mums bija iespēja dabūtatpakaļ visu vai vismaz lielu daļu no visa tā, kasmums ir bijis... Un būt pašiem - nevis tādiem, kādus mūs vēlas redzēt citi, vienalga, Klintons, Olbraita vai Romas pāvests... Nevis k_2ūt par Amerikas koloniju. Kur nu jums to saprast –jums taču nekad nekā nav bijis, ja neskaita to savu mazo zemespleķīti. Un pat no tā jūs pamanījātiesgabalus atdot kaimiņiem, ja? Un tagad atdosietEiropas Savienībai? Bet ar mums ir citādi. Ja serbi un Serbija rīkotos prātīgi unapdomīgi, tā būtu neliela, turīgavalstiņa Eiropas centrā, taču ir lietas, ko serbinevar aizmirst. Jūs pat nespējat iedomāties, ko tas nozīmē - būtpašiem, būt kaut kam. Tāpēc droši vien arī savusstrēlniekus tagad neturat nekādā vērtēņ viņi neatbilda jūsu pasaules uztverei..."
Serbs runā vēl un vēl, pieminot pat to, ka serbi esotvienīgie, kas nevēloties pieņemt jauno pasaules kārtību, - šķiet,viņš ir atradis tīkamu sarunu biedru, kurš nevēlas strīdēties vaiiebilst, piemēram, par pašu serbupastrādātajām zvērībām, bet ir gatavsklausīties vēl un vēl.
Serbijas realitātes nezinošu cilvēku varvienkārši šokēt acīmredzamāspārmaiņas šajā tomēr augstākoizglītību ieguvušajā, acīmredzami tolerantajā, iecietīgajā unlēnīgajā cilvēkā, viņam turpinotstāstīt par pēdējo gadu notikumiembijušajā Dienvidslāvijā. Nē, viņš, protams, neatbalstot visas zvērības, taču...Viņi izdzen serbus no mājām! Viņi sirmgalvjiembrauca pāri ar tankiem! Viņi sievietessadedzināja dzīvas! Izvarotāji, spīdzinātāji, varmākas, nelieši,izdzimteņi! Kas ir šie viņi? Horvātuzvērības jau ir aizmirstas, tagad galveniezvērību vaininieki šķiet musulmaņi un īpaši jau albāņi, kuru, starp citu, irpilna tā pati Bari osta un kuru avīzēs citastarpā var atrast arī šādus apzīmējumusņ viņš smird pēc slāviem. Un, protams, arī Rietumi, kuribez sirdapziņas pārmetumiem meta bumbas uz Belgradu un bojāgājušos civiliedzīvotāju simtus sauca vienkārši par blakusefektu.
 
Bumbas atradina no grēkunožēlošanas
Šis izjustais monologs nāk prātā arīvēlāk, jau citās sarunās ar vietējiemiedzīvotājiem gan Horvātijā, gan Melnkalnēun pašā Serbijā, pēc kurām aizvien skaidrāks kļūst, ka, iespējams,tuvākajos gados gan var gaidīt asinsizliešanu unkonfliktu beigas, taču - tikai tāpēc, kavisas strīdīgās teritorijas būs iztīrītas unsadalītas, bet nebūt ne tāpēc, ka Balkānutautas būs gatavas atzīt konflikturisināšanu tikai mierīgā ceļā, un arī ne tāpēc, ka būs sākusies kaut jelkāda personiskās vainas atzīšana unpersonisko zvērību nožēlošana.
Tiesa, arī bijušās Dienvidslāvijasiedzīvotājiem ir apnicis iet bojā, un viņiemnebūtu arī iebildumu dzīvot labāk vai vismaztikt vaļā no milzīgajām bēgļu masām, kuras iedragā faktiski visubijušās Dienvidslāvijas republikuekonomiku, taču aizmirst sev, saviem tautiešiem unsavai valstij nodarītos pāridarījumus - to nu gan ne.
Rietumu prese to dēvē par totāluinficēšanos ar nacionālismabacili, un, lai nu kā būtu ar baciļa nosaukumu, inficēšanāsneapšaubāmi ir vispārēja - septembraotrajā pusē, kad Dienvidslāvijas prezidentavēlēšanu kampaņa bija pašā pilnbriedā, neviens no opozīcijaspārstāvjiem pat neiedomājās apvainot tiknīsto (diktators, noziedznieks, varmāka, komunists,demagogs, melis, turklāt vēl psihiski aizdomīgs indivīds - kā nekāpašnāvību izdarījis gan viņa tēvocis,gan abi vecāki!) prezidentu SlobodanuMiloševiču pārmērīgā nacionālismā, nepiedienīgā naidā pretRietumiem vai pārāk lielā stingrībā pretīsteno serbu teritorijuiekārotājiem; nē, opozīcijas līderi, labi apzinoties serbuvēlētāju noskaņojumu, centās būt vēlniknāki nacionālisti un Miloševičampārmeta nevis Kosovas kara sākšanu, bet gan zaudējumu tajā.
"Slobodans Miloševičs pamanījās izspiest sevlabumu pat no Serbijas bombardēšanas, padarotsevi par varoni serbu tautas acīs, kura vai numuļķības, vai informācijas trūkuma dēļ noticēja, ka Miloševičsir labais, bet Rietumu onkuļi - ļaunie," –ar šādu domu pērli vēl salīdzinoši nesenklajā nāca Latvijas Iekšlietu ministrijas oficiālais laikrakstsLikuma Vārdā. Politiskoatbildību par šādiem apvainojumiem veselainācijai droši vien būtu jāuzņemas iekšlietu ministram MarekamSegliņam, kura paspārnē darbojas šislaikraksts, ja vien acīmredzams nebūtu šoapgalvojumu absurdums.
Patiesībā NATO aviācijas uzlidojumi, kurusekas vēl tagad ir redzamas arī valstsgalvaspilsētā, paveica visu, kas bija vēljāpaveic serbu totālā saliedēšanā - ne atbalstā konkrētiMiloševičam, bet kopējai nacionālajaiidejai gan. Jo, kā nojaušams, nekas nekonsolidēcilvēkus labāk kā bumbas, kas krīt uz viņu pilsētu, un nekas arī labākneatradina no vēlmes varbūt kādreiznožēlot grēkus.
Lielākā daļa serbu vienmēr bijazinājuši, ka viņu lieta ir vienīgāpareizā un taisnīgā, taču iepriekš viņiemnebija izdevies sevi pārliecināt, ka tieši serbu nācija ir pasaules galvenaiscietējs, bet Rietumi ņ ļaundaris numur viens.Kamēr gar robežām plosījās bruņotikonflikti un no citām bijušās Dienvidslāvijas republikām uz Serbiju plūdabēgļu straumes, pašā Serbijā viss bijasamērā mierīgi. Jā, protams, pasaulesekonomiskās sankcijas atstāja savu iespaidu, inflācija bija baismīga,iedzīvotāju dzīves līmenispazeminājās, taču bumbas uz Belgradu sākakrist tikai 1999. gadā, tā beidzot pārliecinot serbus par viņu cietēja lomu un likvidējotjebkādu vēlmi apdomāt - ak, vai tiešāmmēs rīkojāmies pareizi, iznīdējot tos un toscittautiešus...
Līdz ar to ir pilnīgi skaidrs - grēkunožēlošanu vismaz tuvākajā laikā nav kogaidīt no cilvēkiem, kas pilnīgi pamatotiuzskata, ka viņus no visām pusēm ielenc vieni vienīgi ienaidnieki, ka viņurealizēto genocīdu krietni pārspējienaidnieku pastrādātie briesmu darbi un ka patšķietamie draugi agrāk vai vēlāk izrādās tieši tādi paši.
 
Vai kas mainīsies?
Visbeidzot - jautājums, kuru nesenbrīnišķi formulēja Krievijas žurnālsItogi - kā var pie varaspalikt prezidents, kurš zaudējis četrus karus, pārvērtis valsts ekonomikudrupās, kuru neieredz iedzīvotāji un –galvenais ņ armija, kuru pasaules stiprākāsvalstis pasludinājušas par noziedznieku un vispār ienaidnieku numur viens?
Un atbilde kļūst skaidra, parunājot ar kaut pārisSerbijas iedzīvotāju - mums šeit,Latvijā, šķiet, ka mēs zinām, ko nozīmēneuzticēties politiķiem un sagaidīt no tiem visbaisākās nejaucības.Nē, neko mēs nezinām, salīdzinot ar serbiem,kuriem līdzšinējā saskaldītāDienvidslāvijas opozīcija aizvadītajos gados ir demonstrējusi tādunegodīguma, savtīguma, nelietību,bezprincipialitātes un vienkāršicūcību buķeti, ka kara noziedznieks un demokrātijas ienaidnieks Miloševičsgluži nevilšus sāk šķist pēdējaisgodīgais cilvēks politiķu vidū...
Vai situācija var mainīties? Noteikti jau var,ņ te vērā ņemama ir kaut vai pēdējālaikā vērojamā tuvināšanāsatsevišķu bijušo ienaidnieku vidū ņ tā, piemēram, vērā ņemamupalīdzību pēc NATO uzlidojumiem Serbijasaņēma no horvātiem, kas lieliskiapzinājās, ka tikpat labi par uzlidojumu mērķi varētu kļūt arī viņi.Rezultātā pat bombardēšanas laikā, kadvietējā televīzijā vai radio bijapilnīgi neiespējami izdzirdēt kādu rietumniecisku dziesmiņu, horvātu rokgrupudziesmas nebija nekāds retums. Savukārt pašlaikSerbijā nav iespējams izdzirdēt anekdotes parhorvātiem, Horvātijā - par serbiem. Tiesa, par paglupajiemalbāņiem - cik tik uziet...
 
Īsais lielummānijas kurss - Serbijas vēsture
No kurienes serbiem šīs uzmācīgās domasņ lai neteiktu mānija ņ par Lielserbijasradīšanu vai atjaunošanu? Galu galā it kānav taču nekas dzirdēts par kādu nebūt Serbijas impēriju, kuragadsimtu garumā būtu likusi visāmkaimiņvalstīm saprast, kā tām pareizi dzīvot.Tomēr tā gluži nav - kaut arī uz nelielu laika sprīdi, Serbija tomēr irspēlējusi vadošo lomu visos Balkānos unekonomisko jaudu un militāro spēju ziņābijusi pasaules lielvalstu pirmajā trijniekā. Tas gan bija pirms vairāk nekā 600gadiem...
"No Serbijas centra gluži kā no mezgla uzvisām pusēm virzās vairākas dažādasģeoloģiskās uzbūves un formas kalnuķēdes. Šauras izstieptas ielejas, kalnu ieplakas, kraujas un izlauzītas klinšuvirsotnes valsts rietumos un ieapaļi lēzenipauguri austrumos un ziemeļaustrumos - tāds iršīs teritorijas raksturīgais reljefs," - tā teikts kādā no Serbijasvēstures grāmatām, un šis īsais raksturojumsir pat ļoti precīzs.
Pirmie centieni šajā īpatnajā teritorijāizveidot patstāvīgu serbu valsti tiek datēti jauar mūsu ēras 7. vai 9. gadsimtu. Aptuveni 12.gadsimtā tur tiešām tiek radīti pirmie valstiskie veidojumi, un parserbu valstiskuma šūpuli tiek uzskatītaKosova, kuras ievērojamākā sastāvdaļair aptuveni 60 kilometru garā Kosovas ieleja - liktenīga vieta gan 14.,gan arī 20. gadsimta beigās.
Serbu zemes iekāro gan tuvākie, gan tālākiekaimiņi - franki, bulgāri, ungāri, Romaspāvests un, protams, Bizantija, kura, gan zaudējusibijušo varenību un pasaules galvaspilsētas statusu, joprojāmir vērā ņemams ģeopolitisks spēks. Taču,veikli izmantojot kaimiņu savstarpējāsķildas, Serbija tiek gan pie sava karaļa, gan pie neatkarīgas baznīcas. Šimpanākumam seko pakāpeniska ekspansija –nejūtot īstus pretiniekus, serbu feodāļivirzās uz austrumiem, ieņemot aizvien jaunas un jaunas teritorijas. Tomērīstie serbu valsts ziedu laiki pienāk 14. gadsimtā,kad par Serbijas valdnieku kļūst Stefans Dušans.
Jau 1330. gadā sākas Serbijas un norieta stadijāesošās Balkānu lielvalsts Bulgārijas karš,kurā serbi, bruņojušies ar ieročiem, kasievesti caur horvātu puspirātu pilsētu Dubrovniku, bulgārus sagrauj unfaktiski kļūst par vienīgo reālo Bizantijaskonkurentu Balkānos. Šajā pašā laikā parLielserbijas karali kļūst jau pieminētais Dušans, kas valsts apvērsumarezultātā sākumā gāž no troņa savutēvu - ne pārāk veiksmīgo valstsvīru unkaravadoni Stefanu Urošu ņ, bet pēc tam neiebilst pret viņa paslepenunožņaugšanu.
Dušana plānos visā nopietnībā ietilpstBalkānu lielvalsts izveidošana argalvaspilsētu pusotru gadsimtu pirms tamkrustnešu ieņemtajā un kopš tā laika nīkuļojošajā Konstantinopolē. Šie plāninav bez pamata - to Dušans pierādanākamajos trīspadsmit karagājienos, pēckuriem Lielserbija uzpūšas uz faktiski visu tuvējo valsturēķina - iekaroto vidū ir ganmaķedonieši, grieķi, horvāti un albāņi,gan ungāri, bosnieši, rumāņi un bulgāri. Lielākajai daļai pretiekarošanu nav nekas iebilstams, kaut gan,piemēram, albāņus Lielserbijā Dušanamizdodas noturēt tikai ar ieroču palīdzību (un iekarotie to nav aizmirsuši arī tagad,pēc 650 gadiem).
Taču liktenis milzu plāniem nav labvēlīgs, unDušans pēkšņi mirst 1355. gadā, dažusmēnešus pēc Konstantinopoles karagājienaizziņošanas. Serbu lielvalsts, zaudējusi savu kopāsaturētāju,izšķīst - tiesa, ne tik asiņaini kāDienvidslāvija 20. gadsimta beigās, taču tikpatstrauji, un jau 14. gadsimta 60. gados serbu valsts teritorija ir pat mazāka nekā pirmsDušana iekarojumu sākuma.
Un tad, 15 gadus pēc Dušana nāves, klāt ir arīturku iebrukums, kas serbiem atnes liktenīgo 1389.gada kauju tajā pašā Kosovas laukā - parspīti kņaza Lazara vadītā serbu karaspēka sākotnējiempanākumiem un turku sultāna Murada nāvei noiesūtīta slepkavas dunča, turki nelaiķasultāna dēla Bajazida vadībā tomēr svin uzvaru, Lazars un citi serbu vadoņitiek saņemti gūstā un nogalināti, bet citiserbu feodāļi kļūst par turku sultānavasaļiem. Vēl 70 gadus vēlāk, kad pats Bajazids jau sen vairs nav tronī, kritismongoļuņtatāru gūstā, Serbija zaudēpēdējās neatkarības paliekas un to atgūsttikai pēc 500 gadiem.
 
 
Nodevību hronika
Pat Serbijas vēstures spožākās untraģiskākās lappuses navpāršķirstāmas, gandrīz katrā no tāmnepamanot lielākas vai mazākas nodevības. Unarī visus pēdējo desmit gadu notikumus bijušāsDienvidslāvijas teritorijā tikpat labi varnosaukt par nodevību hroniku, bet karojošospēku vadības rīcībuņ par īstu sacensību cīņā parnelietīgākā, zemiskākā unciniskākā nodevēja nosaukumu.
Jau visai Serbijai izšķirošās untautas eposā apdziedātās Kosovas kaujaspriekšvakarā 1389. gadā daļa serbufeodāļu bez cīņas izlaiž turku karaspēku cauri saviem īpašumiem, vēl citipamet kaujas lauku un vēlāk zvēr uzticībujaunajai varai, bet pēc kaujas turku nogalinātākņaza Lazara atraitne apmaiņā pret savu īpašumu saglabāšanu dodatļauju meitas precībām ar vīra slepkavuņ jauno turku sultānu Bajazidu.
600 gadu laikā nekas nemainās, un vienīgaisjautājums ir - vai pēdējos desmit gadosvairāk nodevību ir uz Dienvidslāvijasprezidenta Slobodana Miloševiča un viņa līdzgaitnieku vai arī Rietumusirdsapziņas.
Neapšaubāmi spilgtākā Miloševičanodevība pret paša tautas pārstāvjiemdatējama ar 1995. gadu, kad viņš atdodHorvātijai pārsvarā serbu apdzīvoto Kņinas Krainu un bēgļu gaitās nākas dotiesaptuveni 350 tūkstošiem tur dzīvojušo serbu.Motīvi? Ticamākā šķiet versija par Krainasatdošanu apmaiņā pret embargo atcelšanu pret Serbiju, kasīpaši nepieciešama tobrīd bijaMiloševiča atbalstītājiem –turīgajiem serbu zemniekiem, kas vairs nespēja iztikt tikai ar kontrabandas degvielu.
Miloševiča nodevību sarakstā ir arīBosnijasņHercegovinas serbi, kurusDienvidslāvijas vadonis piekrāpj, parakstotviņiem galēji neizdevīgo Deitonas miera līgumu. Kāpēc tā? Iepriekšējiemiera līguma varianti pašam Miloševičamnedeva nekā, savukārt jaunajā līgumātieši viņš kā Dienvidslāvijas prezidents kļuva par noslēgtā mieragarantu, no kā automātiski izrietēja, kagarantam savā postenī jāpaliek vēl ilgi...
Šajā pašā sarakstā ir arī Kosova, kuraspalikšana Dienvidslāvijas sastāvāiepriekšējā jauktajā nacionālajāsastāvā bija pilnīgi reāla, taču tādā gadījumā Kosovasalbāņi būtu būtiski mainījuši spēkusamēru Dienvidslāvijas parlamentā, unrezultāts būtu ļoti iespējama neuzticības izteikšana Miloševičam. Tonu prezidents nevarēja pieļaut, un, novedissituāciju līdz bombardēšanai un nodevis ganSerbijas, gan Kosovas serbu intereses, Miloševičs varēja pasniegtKosovas zaudēšanu kā cenu par Serbijasizglābšanos.
Protams, ar savu artavu nodevību hroniku irbagātinājuši arī Rietumi. Jauiepriekšējās desmitgadēs ASV bija savanodevību vēsture, pametot drošai iznīcībai cilvēkus, kas bija uzticējušies šimdemokrātijas šūpulim un pasaules lielvalstij,ņ gan dienvidvjetnamiešus 70. gados, gan Irākaskurdus jau 90. gadu sākumā, pirmos pametot komunistiskovjetnamiešu, bet otros - Sadama Huseinaķepās.
Savukārt serbi tagad ļoti labi atceras, kāamerikāņi un pārējā civilizētā unmieru mīlošā starptautiskā sabiedrībapretēji solītajam piemirsa iestāties par Horvātijas serbiem gan tad, kad tosiznīcināja horvātu tanki, gan tad, kad no Krainasbēgļu gaitās bija spiesti doties simtitūkstošu cilvēku. Nu, bet no pēdējiem notikumiem serbi visasāk - unvispamatotāk - rietumniekiem pārmetnotikumus Kosovā, kur uz to sirdsapziņas irpārmērīgs atbalsts albāņiem, kuri, to sajutuši, nekavējās šo pārsvaruizmantot vietējo serbu slaktiņos. Protams, šādspats atbalsts bija solīts arī Kosovas serbiem,taču... nu, kas tur, vēl tikai viena nodevība garajā kopējāsarakstā.
Visbeidzot - savu artavu kopējānodevību sarakstā ir ielikuši arīDienvidslāvijas opozīcijas pārstāvji. Nemaznerunāsim par opozīcijas līderu rīcību, kuri pēdējos gados vairākkārt irnoslēguši, maigi izsakoties, apšaubāmasvienošanās ar Miloševiča režīmu unlaiku, kad uz Belgradu krita NATO bumbas, lielākoties pavadīja drošajāMelnkalnē.
Reti kurš atceras, ka jau pirms septembra beigāsnotikušajām prezidenta vēlēšanāmopozīcija bija svinējusi vienu uzvaru pārMiloševiča piekritējiem, un vēl mazāk ir to, kas atceras, kādi bijašīs uzvaras rezultāti. Runa ir par 1996. gadaziemu, kad, pateicoties ilgstošām protestaakcijām, kurās piedalījās tūkstoši Belgradas iedzīvotāju, iepriekšanulētie vietējo pašvaldībuvēlēšanu rezultāti tika atzīti parspēkā esošiem, taču iedzīvotājus un protestētājus sagaidīja tikai rūgtavilšanās - ievēlētie opozicionārisavus vēlētājus faktiski nodeva,nekavējoties sākot cīnīties par katru varas kripatiņu un šajācīņā aizmirstot par visu pārējo.
Ko par to domā ierindas serbs? Protams, stāstaanekdotes iz dzīves, un viena notām aizdomīgi izklausījās pēcpatiesības: 1997. gadā daudzi vēlēšanu novērotāji - opozīcijaspārstāvji - vairākas stundas neesotvarējuši nodarboties ar saviem tiešajiempienākumiem un uzmanīt biļetenu skaitīšanu, jo mocījušies ar caureju, kasviņiem bija piemetusies it kā pēcvēlēšanu iecirkņos pasniegtās pārtikasbaudīšanas. Šoreiz viņi kļuvuši gudrāki un uz vēlēšanāmgatavojoties ņemt līdzi paši savusproduktus.
 
 Serbija - it kā tepat blakus...
Ja tev, KLUBA lasītāj,šķiet, ka Serbija ir eksotiska zeme kaut kursasodīti tālajos Balkānos, ieskatiesrūpīgāk kartē - Serbija ir vidēja izmēra valsts Eiropas pašā centrā, nokuras mūs patiesībā šķir tikai vienasdiennakts ceļš automašīnā un kurp vismazteorētiski ir viegli nokļūt. Jā, teorētiski...
Esat kaut ko dzirdējuši par blokādēm untamlīdzīgām nepatikšanām?Nesatraucieties, šie jautājumi var radītnepatikšanas biznesmeņiem, bet ne jau nu vienkāršiem tūristiem –transporta maģistrāles Belgradu savieno gan arUngāriju, Rumāniju un Bulgāriju, ganMaķedoniju, Albāniju un Horvātiju, starp šo valstu pilsētām unDienvidslāviju kursē desmiti satiksmesautobusu un pasažieru vilcieni, pilnā sparādarbojas arī Belgradas Surčinas starptautiskā lidosta, kurp, piemēram, ērti var aizlidotno Maskavas.
Tiesa, gluži cita lieta ir Dienvidslāvijas vīza.Tā nav vajadzīga vairāk nekā 30 pasaules valstuiedzīvotājiem, taču pārsvarā tās irbijušās PSRS republikas (Baltijas valstu to vidū nav). No pasaulesattīstītākajām valstīm ņ tikaiItālija un Japāna, toties bez vīzas Belgradu varapciemot arī kubieši, irākieši un ziemeļkorejieši. Savukārt citu valstuņ tātad arī Latvijas ņ iedzīvotājiDienvidslāvijas vīzu var cerēt saņemt, vai nuuzrādot oficiālu ielūgumu, vai arī piesakoties uz kāduceļojuma paketi, ko it kā piedāvāDienvidslāvijas valsts tūrisma aģentūraPutnik. Nelaime ir tikai tā, ka Putnik šķiet, maigiizsakoties, dziļi neieinteresēts ārvalstutūristu uzņemšanā, tāpēc oficiālaiekļūšana Serbijā ir diezgan problemātiska.
Es pats izvēlējos vienkāršāko, kaut arīriskantāko ceļu ņ nesaņemotDienvidslāvijas vīzu oficiālā ceļā,pieņēmu lēmumu no Dubrovnikiem Horvātijas dienvidos doties uz robežu un argadījuma paziņu palīdzību iekļūtMelnkalnē, izmantojot šīs DienvidslāvijasFederācijas nosacītās sastāvdaļas (kura nu jau gan, lai izvairītos noDienvidslāvijā plosošāshiperinflācijas, ieviesusi pat savu valūtuņ vācu marku) cauro robežu, bet jau no turienes –Serbijā.
Tas arī izdevās, izmantojot vienu no desmitiem, betvarbūt pat simtiem nelegālorobežšķērsošanas punktu, kurus tāiecienījuši vietējie kontrabandisti (lieki teikt, ka kontrabanda ekonomisko sankcijuapstākļos bijušajā Dienvidslāvijā tiekuzskatīta par ļoti respektablu un gandrīzlikumīgu nodarbošanos, savukārt robežu cauruma ziņāDienvidslāvija arī ne pārāk rūpīgisargāto Latviju pārspēj simtiem reižu).
Kāpēc šis ceļš tomēr ir nedaudz riskants?Nelaime tā, ka dokumentu pārbaudes Serbijāšķiet samērā ikdienišķa parādībaņ vismaz attiecībā uz pārāk kāri fotografējošiem un serbu nevisai atgādinošiem indivīdiem, un vienai notādām par upuri jau Dienvidslāvijasgalvaspilsētā Belgradā kļuvu arī es.
Savukārt tas, kas sekoja aizturēšanai, bija ganinteresanti, taču ne patīkami, - nācāsšķirties gan no filmiņām, gan no mobilātelefona (kura SIM karte gan jau pirms tam bija tālredzīgi paslēpta), gan noBelgradas kartes, gan no pašas Serbijas - ātriun operatīvi (par to, ka lieta negāja pilnīgioficiālu ceļu, varbūt pateicība jāizsaka apmierinātajaiserbu policistu mantkārei - galu galācilvēki Belgradā pārsvarā dzīvo gaužinabadzīgi, un 100 dolāru viņiem nemaz nav maza nauda) es tiku izraidīts no valstsatpakaļ uz Horvātiju.
Var būt arī vēl nepatīkamāk - bieži vienārzemnieki, kuri Serbijas teritorijā tieknotverti bez pases, tiek uzskatīti par tādiem kāpusspiegiem un tāpēc pirms izraidīšanas parasti kādu mēnesi tiekpaturēti apcietinājumā. Šoreiz,Dienvidslāvijas prezidenta vēlēšanupriekšvakarā, kā man puspajokam paskaidroja varas iestāžu pārstāvji,šāda pasūtījumaneesot, taču citkārt varot arī būt, tā kanākamreiz uz Belgradu droši vien braukšu ar vīzu pasē. Tiesa, jautājumsņ vai arī tas dod ko īpašu, jo, kā uz savas ādasbija noskaidrojuši ārvalstu žurnālisti,piemēram, Dienvidslāvijas vēstniecībā Londonā izsniegta vīza tāīsti der tikai iebraukšanai valstī, bet, laivalstī uzturētos kaut dažas dienas ilgāk,nekavējoties nepieciešamas jaunas un jaunas atļaujas, un ne jau katram izdodaspie tādām tikt...
 
Kas un kā sagrāva maršala Tito valsti
Serbija izšķīda tūkstoš gabalos - tāpar Lielserbijas likteni pēc tās karaļa StefanaDušana nāves 14. gadsimtā atzina kāds notālaika vēsturniekiem. Tāds pats liktenis jau 20. gadsimta beigāspiemeklēja arī maršala Josipa Broza Titoizveidoto federatīvo Dienvidslāviju, kas bijarūpīgi salipināta no daudziem gabaliņiem un kopā turējās vairāknekā 40 gadu. Tagad, kad kopš šīs modernās izšķīšanaspagājuši jau gandrīz desmit gadi, ir iespējams precīzāk pateikt, kas un kāsagrāva Balkānu lielvalsti.
Dienvidslāvijas vadītājs Tito, kurš40. gadu beigās nebaidījās ķildoties pat ar PSRSdiktatoru Josifu Saļinu, nomira 1980. gada 4.maijā, atstājot ekonomiski spēcīgu un tikai nosacītisociālistisku valsti. Taču arīDienvidslāvija beigu beigās izrādījāskārtējais milzis uz māla kājām, un māla kāju funkcijas šajā etniski raibajā valstīpildīja nacionālās attiecības.
Pēdējo tūkstoš gadu laikāDienvidslāvijas teritorijas bija dalītas unpārdalītas, kalnainajam reljefam vēl veicinotdažādu tautību apdzīvotu kompaktu teritoriju rašanos; tāsapdzīvojošās tautības gadsimtu gaitā gannedaudz sajaucās, taču jaukto laulību skaitstomēr bija diezgan nenozīmīgs, un vienota dienvidslāvu nācija tā arīneizveidojās, neraugoties pat uz valodasvienotību. Pārāk lielas bija kulturālās,vēsturiskās, reliģiskās atšķirības, kuru, kā izrādījās, bija pietiekami,lai, savienojot ar dienvidniecisku temperamentu unvisdažādākajiem vēsturiskajiem,ekonomiskajiem, sociālajiem, politiskajiem un ģeopolitiskajiemaizvainojumiem, novestu ne tikai pie valstsizjukšanas, bet arī pie asiņainākajiemslaktiņiem un īstākā genocīda, kādu Eiropa redzējusi kopš Otrā pasaules kara.
20. gadsimtā jau bija reize, kad Dienvidslāvijastautas kārtīgi viena otru paplucināja, –tas bija Otrais pasaules karš, kurā, piemēram,serbi cīnījās pret Vāciju, savukārt tās sabiedroto vidū bija ganhorvātu fašisti ustaši, gan albāņi, kuri,pateicoties Vācijai, tika pie savaLielalbānijas sapņa īstenošanas (tiesa, Itālijas pārraudzībā), uz laikuiegūstot gan nelaimīgo Kosovu, ganMaķedonijas daļu.
Savukārt jau gadu pēc Tito nāves Kosovasalbāņi pirmoreiz izvirzīja lozunguKosova - republika (līdztam tā, pateicoties Tito pūliņiem, bija ekonomiskā ziņā plaukstošaautonomija Serbijas sastāvā, patīkamiatšķiroties no kaimiņos esošāsnabadzīgās Albānijas). Šajā laikā Kosovā sākās etniskas sadursmes, unnākamo gadu laikā no autonomijas izbraucadesmiti tūkstošu serbu, bet 1987. gadā 60tūkstoši serbu vērsās pie centrālajām varas iestādēm ar lūgumu pārtrauktKosovā notiekošo genocīdu - 80. gadubeigās Kosovā tikai 10 procenti iedzīvotājubija palikuši serbi, bet pārējie galvenokārt bija albāņi.
Ar Kosovu saistās arī Slobodana Miloševičapolitiskās karjeras sākums - tiešikādā mītiņā Kosovas pilsētāPrištinā 1987. gada rudenī nākamais Dienvidslāvijas prezidents un izbijušaisbaņķieris, vēl būdams vidējinozīmīgajā kompartijas Belgradas pilsētaskomitejas vadītāja amatā, uzrunājot sapulcējušos serbus, devapublisku solījumu: "Kosova ir piesūkusies armūsu asinīm un vienmēr paliks serbu zeme. Neviensvairs neatļausies jūs aizskart."
Tiesa, Lielserbijas ideju pirmoreiz izvirzīja ne jauMiloševičs, bet gan Serbijas Zinātņuakadēmija, - sirmbārdainie akadēmiķigadu iepriekš bija nākuši klajā ar memorandu, kurā skaidri un gaišibija norādīts, ka Tito radītāDienvidslāvija ir uzbūvēta uz serbu kauliem,taču 40 procentu serbu dzīvo ārpus savas dzimtenes robežām un tieši šajānepareizajā etniski teritoriālajāiekārtojumā arī ir visu nelaimju pamats.
Šī tēze bija tieši tas, kas nepieciešams serbutautas vairākumam - divus gadus vēlākMiloševičs uz Lielserbijas idejas viļņa jaukļuva par Serbijas prezidentu, bet vēl pēc diviem gadiem Tito radītāDienvidslāvija pilnībā sašķīda, un parjaunās Dienvidslāvijas (Serbija, ieskaitot arītās Kosovas autonomiju, un Melnkalne) prezidentu tika ievēlētsrakstnieks Dobrica ‚osičs - tieši viņšsavulaik bija pielicis roku pie Zinātņuakadēmijas memoranda tapšanas. (Tiesa, īpaši ilga ‚osiča atrašanāsprezidenta krēslā nebija, un pašlaikastoņdesmitgadīgais eksprezidents darbojasstudentu opozīcijas kustībā.)
Īsts karš bijušajā Dienvidslāvijāsākās 1991. gadā, kad serbu militarizētieformējumi ķērās pie etniskajāmtīrīšanām Horvātijas teritorijā. Kopš šā brīža viena pēc otraizzuda pēdējās teritorijas, kurās līdz tambija puslīdz mierīgi sadzīvojušidažādu tautību pārstāvji.
Visvienkāršāk izdevās atdalīties etniskifaktiski pilnīgi tīrajai un militārispēcīgajai Slovēnijai. Grūtāk klājāsHorvātijai, taču pēc ilgākas, ļoti asiņainas karadarbības, kurāfaktiski no zemes virsas tika noslaucīta,piemēram, Horvātijas pilsēta Vukovara,sekmīgi atdalījās arī Horvātija, kļūstot par vēl vienumononacionālu valsti.
Savukārt BosnijāņHercegovinā unKosovā kaut kāds miers, kas iestājies pēc turnotikušajiem slaktiņiem, joprojām turas tikaiuz starptautisko spēku durkļiem, kuri vienīgie neļauj šajāsteritorijās dzīvojošajiem serbiem,horvātiem, musulmaņiem un pārējiementuziastiem iztīrīt vieniem otru.
Interesanti, kas gan notiks Maķedonijā, kuraivienīgajai no bijušās Dienvidslāvijasrepublikām ir izdevies ne tikai salīdzinošimierīgi atdalīties, bet arī nepieļaut etnisko nesaskaņupārvēršanos slaktiņos. Jau astoņus gadusMaķedonijā sadzīvo serbi, albāņi unmaķedonieši, taču - cik ilgi vēl tas tā turpināsies? Albāņi navvismīļākā un jaukākā tauta pasaulē, untagad, kad Maķedoniju pārplūdinājušidesmiti tūkstošu albāņu bēgļu, vietējie citu nāciju pārstāvjinebūt nav sajūsmā.
Tās nav vienīgās iespējamās konfliktu vietasbijušās Dienvidslāvijas teritorijā.Horvāti ir tikpat čakli - ja ne vēlčaklāki ņ nacionālisti kā serbi, un caurmērā mononacionālajāHorvātijā vēl joprojām ir viens jauktais rajons - Rietumslavonija,kurā etniskie kašķi nebūt nav reta parādība. Maķedonieši vēljoprojām pamet valsts rietumos esošo Tetovaspilsētu, kurā vairākums iedzīvotāju iralbāņi, tikpat saspringta ir situācija Sandžakas pilsētā uzSerbijas un Melnkalnes robežas, nevar aizmirst arīSerbijas etniski raibāko daļu Vojevodinu,kurā ir ievērojams ungāruīpatsvars. Turklāt ciniķi ieminas, ka galu galāne mazums tīrīšanas darbavar atrast pat vēl joprojām etniski ne pārāktīrajā Serbijā, kur mīt gan asimilēti horvāti, gan čigāni unmusulmaņi.
 
Eiropas valsts gadu pēcaviobombardēšanas
Serbijas iznīcināšana - tāpagājušā gada NATO aviācijas uzlidojumusSerbijas militārajiem un civilajiem objektiemnosauca ekscentriskais krievu rakstnieks Eduards Ļimonovs. Pašlaik, kad kopš Belgradasbomardēšanas pagājis jau vairāk nekā gads,ir skaidrs, ka Edička irkļūdījies - Serbijas ekonomika, kurai nodarītie zaudējumi tikalēsti pat 30 miljardu dolāru apmērā, parspīti ārvalstu palīdzības trūkumam, vismazno virspusēja novērotāja viedokļa tiek atjaunota brīnumainiātri.
ASV prezidents Bils Klintons un kompānija 1999. gadapavasarī parūpējās par papildu trumpiDienvidslāvijas prezidenta SlobodanaMiloševiča rokās, sākot Belgradas bombardēšanu precīzi laikā, kad pirms 58gadiem Dienvidslāvijas galvaspilsētuiznīcināja hitleriskās Vācijasaviācija. Tā gan nebija vienīgā reize, kad Belgrada tikusi nolīdzināta ar zemi, jopilsētas iznīcināšanu pabeidzasabiedroto spēki jau Otrā pasaules kara beigās.Un atkal pilsēta tika uzcelta no jauna, tā ka tagad Miloševičs ar pilnupārliecību varēja teikt - lai tik grauj, jūsvisi labi zināt, ka mēs pilsētu varam atjaunotvēl skaistāku, nekā tā bija iepriekš.
Šķita gan, ka šoreiz būs krietni nopietnāk un artukšu runāšanu būs par maz - 79 dienuilgās bombardēšanas laikā Serbijā tikaiznīcināti vairāki desmiti rūpniecības uzņēmumu, arī valstslielākā autorūpnīca, četras lidostas,trīs naftas pārstrādes rūpnīcas, vairāknekā 20 naftas bāzu, pilnībā sagrauti tika 24 tilti, bet vēl 36 tikabojāti, tika sagrautas lielākāselektropārvades līnijas, dzīvojamāsmājas, infrastruktūras objekti.
Tomēr pretēji drūmajām prognozēmaizvadītā ziema Serbijā nebija ne īpašiauksta, ne tumša, ne badaina, –enerģētiskā krīze tā arī neiestājās, arī pārtikas apgādes jautājumus valstijizdevās nokārtot. Dienvidslāvijas bruņotiespēki, ja neskaita pārdesmit notriektulidmašīnu un bariņu iznīcinātu tanku un novecojušuzenītartilērijas iekārtu,bombardēšanā faktiski nebija cietuši, untātad nebija arī nepieciešami līdzekļi toatjaunošanai.
Tautsaimniecības atjaunošanai tika ieviestispeciāli nodokļi, turklāt daudzaskompānijas obligātās brīvprātībasprincipa ietvaros piekrita piedalīties atjaunošanas darbos par ļoti zemu samaksu. Tasarī bija viegli saprotams ņ šajā valstīvaras iestāžu rokās ir faktiski jebkurauzņēmuma liktenis.
Tagad, tikai gadu pēc bombardēšanas, Belgradāreti kur vairs manāmas aviouzlidojumu pēdas. Arīpārējā valsts teritorijā pilnā sparā tiekatjaunoti izpostītie objekti, it īpaši tilti un elektrostacijas,tā dodot iemeslu opozīcijas presei izteikt patapgalvojumus, ka straujie atjaunošanas darbinotiekot par naudu, kuru Miloševičs iepriekš noslēpis Ķīnas bankās.
Savukārt ikdienišķā dzīve Belgradānudien ir gluži parasta un daudzējādiatgādina situāciju Rīgā 90. gadu pašāsākumā vai mūsdienu Baltkrievijā - tāda pati milzu inflācija,tīrības trūkums (netālu no BelgradasHyatt viesnīcas –ārzemju žurnālistu galvenās mājvietas - viņiem par šausmām var atrast vietējoBangladešu - diezgan baismu krāmu tirgu,kurā tiek piedāvātas pat pustukšas krēmatūbiņas), vērā ņemama noziedzība (kariem beidzoties, daudzikriminālisti, kuri uz laiku bijapārvērtušies par īstiem, kaut arī ar asinīmlīdz elkoņiem notraipītiem patriotiem, nu ir atgriezušies pie vecā aroda), norūpējušiesvecākā gadagājuma cilvēki (kas arīsaprotams - cenas ir nepatīkamas, bet algasregulāri tiek aizkavētas mēnešiem ilgi), acīmredzams lētas pārtikasdeficīts (dārgu produktu ir pārpārēm, lai ganpriekšvēlēšanu laikā uzlabojās arīapgāde ar parasto pārtiku), pamatīgadzīvokļu krīze, taču, par spīti visam,gluži dzīvespriecīga jaunatne, kurai navnekādu iebildumu sagrauto tiltu paliekas peldoties izmantot kā tramplīnus.
Darbu ir atsācis pat bombardēšanas sākumākarstasinīgo belgradiešu izdemolētaisMcDonald's, savukārt retajiemtūristiem, atceroties aizvadītos uzlidojumus, citu vietējo suvenīruvidū joprojām tiek piedāvāti krekliņi armērķa attēlu un uzrakstu Target (Mērķis).
Līdz ar karadarbības beigām darbu pārtraukusiarī militārā cenzūra (tiesa, nav atcelta jau1998. gadā Serbijas likumdošanāparādījusies norma, kas paredz kriminālatbildību par valstsapvainošanu), un, lai kā arī cilvēktiesībuaizstāvji brēktu (nudien ne bez pamata) paropozīcijas mediju apspiešanu, avīžu stendi ir pilni ar visdažādākā saturaizdevumiem.
Nedaudz apbēdināti gan ir vietējāstelevīzijas skatītāji - lai pareiziievirzītu serbu noskaņojumu,bombardēšanas laikā skatītāji tika baroti ne tikai ar patriotiskām un vēsturiskāspašmāju filmām, bet arī ar nacionālajaiideoloģijai un rietumniecisko viltusideāluatmaskošanai noderīgām Rietumu filmām - daudzkārt tikarādīta gan Mūsdienuapokalipse un Briežumednieks, gan Krusttēvs un, protams, Aste luncina suniņ labi zināmā amerikāņu filmiņa paramorālo ASV prezidentu, kura palīgi nolemjnovērst sabiedrības uzmanību, sarīkojot šķietamu kariņu arAlbāniju.
Nu šie kinoprieki ir cauri, toties septembrī jaunuestētisku baudījumu sagādājaapjomīgā priekšvēlēšanuaģitācija. Pēc Rietumu (ne tikai Miloševiča vien) preses datiem, opozīcijai parārvalstu līdzekļiem (kopā pēdējos trīsgados opozīcija no amerikāņiem saņēmusivismaz 77 miljonus dolāru) aktīvi palīdzēja ASV speciālisti, taču,neraugoties uz birokrātismu un vispārējostīvumu, diezgan nadzīgi bija arīMiloševiča kampaņas veidotāji, un itin bieži bija šādi gadījumi –vēl rīta pusē mājas kāpņu telpas irnoklātas ar opozīcijas plakātiem, kurus greznouzraksti Viņa laiks ir beidzies, savukārt jau vakarāplakātiem pa virsu uzlīmēti citi - arMiloševiča ģīmetni un uzrakstu Par Dienvidslāviju.